Nesemn no mammas dzirdēju tādu domu, ka mūsdienu bērni izlaidušies- agrāk, kad ,pērt varēja, tad dabūja pa pakaļu un visu saprata, bet šie, kas aug modernos laikos, domā, ka paši visu zina labāk. Nu tad tā. Es saprotu, ka mātes jūtas ir svētas un netaisos to apšaubīt, tomēr aizdomīgi bieži gadās pamanīt, ka mamma ir pārliecināta- bērns nesaprot neko no dzīves. Un zināms jau, ka gan 5, gan arī 18 un 37 gadu vecumā bērns viņai paliks bērns. Un tatad- vismaz ddažas situācijās viņs vienmēr būs radījums, kurš nezina, ka “kad mēs augām, tā nebija” , tātad arī sakaujams ar savu lielo dzīves pieredzi.
Un šeit uzreiz ieslēdzas pretīrunāšanas mehānisms. Diezgan automātiski pat. Jo nu nevar taču būt tā, ka bērnam viss ir iemācāms ar kāda cita pieredzi. Un ka tas tiešām der. Jo, pat ja mamma ir salasījusies viskrutākās psiholoģijas grāmatas, tas negarantē to, ka viņai būs taisnība. Žēl, ka daži to reizēm neņem vērā. Protams, to, ka nedrīkst adāmadatu (vai jebko citu) bāzt rozetē, labāk uzzināt brīdinājuma veidā, nevis izbaudot uz savas ādas, jo tad tā pieredze, ļoti iespējams, vispār nekad vairs nenoderēs, tomēr dzīvē ir kaudzēm lietu, kuras ir veselīgi apgūt pašam, un vispār, tas ir vienīgais veids, kā to iemācīties.
Visvairāk mani fascinē tas variants, kad vecāki ir iedomājušies, ka saprot, kas bērnam ir vajadzīgs. Un šoreiz es nerunāju par situācijām, kad bērns veikalā taisa traģēdiju, jo viņam nav nopirktas konfektes, bet par reizēm, kad tas ir galīgi stulbi. Sākot no “džemperis ir apģērbs, kas bērnam jāvelk, kad mammai ir auksti” līdz savu nepiepildīto sapņu piespiedu realizācijai bērna dzīvē, sākot no vešanas uz pulciņiem, kuri bērnam riebjas, līdz pat profesijas izvēlei. Jo šajās reizēs tie pieaugušie ir galīgi aizmirsuši, ka paši ikādreiz bija bērni. Un ka bērni (iedomājaties tik!) spēj paši domāt, spriest, just un iegūt iespaidus par apkārtējo pasauli. Un tas, ka viņi ir maziņi, nenozīmē, ka viņu domas ir nepareizas. Sasodīts, ja bērns nav no tiem, kuri pavada padsmit stundas siennaktī, skatoties uz televizoru vai spēlējot bezjēgainas datorspēles, tad viņš vismaz kaut cik saprot, ko dara. Nekas, ka nespēj paskaidrot, viņš saprot. Un vecākiem tas ir jāņem vērā. Viņi paši saka, ka “es tikai gribu, lai tu būtu laimīgs” savam bērnam (nu, vismaz mana mamma tā dara). Un kur tad tas viss pazūd? Kaut kāda abstraktā nākotnē, kuru vajag nodrošināt skaistu un bagātīgu? Nepārdomātās pašu vēlmēs? Nu kur tad?
Tagad jā, es nedrīkstu aizmirst šito visu, kad pati būšu mamma. Tāpēc vajag uzrakstīt. Lai būtu godīgi pret sevi un saviem bērniem, jo tipa cilvēks zinās, kad viņam būs 40, kā īsti bija dzīvot kā bērnam. Dazi jau atceras, bet ne visi. Aizmiršana ietilpst spēles noteikumos, tapēc pašam jārūpējas par to, lai izvairītos no tādām lietām. Bet nu jā. Šitā būtu jaukāk tomēr. Pret saviem bērniem vismaz censties būt labam, un nevis tā labam, kā pašam tobrīd izdomājas, bet tā, kā ir godīgāk.
Nujā, un tagad varētu šito visu paradīt mammai, bet labāk nevajag. Neesmu tik kruta. Jo, ja jau sīks izlasīja sākumu un teica, ka “jā, es redzēju, tu raksti sliktu par mūsu mammu”, tad dzīve ir jocīga un pagaidām lai paliek tā.
p.s. Opā, 150. ieraksts, un es jūtos kruta. :D
melānija
