Es tiešām gribu piebāzt šejieni ar kaut ko, bet, tā kā “kā man gāja jaunajā gadā” taps lēni (ja vispār uztaps), tad muldēšu tāpat. Šitas viss gan atkal palielina iespēju kārtējo reizi gandrīz vai pavisam aizmigt teātrī, bet tas nekas. Un man joprojām sajūta, ka nedaudz tirpst kāju pirksti, bet nu labi, jāaizmirst, tad varbūt netirps. Un šitās pirmās rindkopas vispār var nelasīt, jo tās es vairāk rakstu ne jums, bet gan sev, lai varētu sev pateikt “определиться, молодой человек” (jā, lai šito uzrakstītu, es izmantoju gūgli 3 reizes un wikipēdiju un vārdnīcu, bet tas nekas, ja būs nepareizi, jo es skolā mācos vācu), un tad visu saprastu. Bet nu jā, jūs jau izlasījāt. Ai, cik žēl…
Man ir pēdējā laikā sanācis dabūt to lielisko sajūtu atkal, ka viss paliek arvien stulbāks un stulbāks tā lēnītiņām. Nē, protams, pasaule attīstās, tur neko nevar iebilst, tomēr tās dumjās lietas arvien vairāk lien acīs, nē labi, iebrēc ģīmī tipa “tu redzi, jā?” Nulabi. Redzu. Un tad gribas sev pajautāt, vai tiešām bojājas tas, kas notiek apkārt, vai arī es vienkārši esmu kļuvusi nelaba, iedomājoties sevi par sazin kādu tur gdro un ka tad pārējie ir muķļīši vai citi no tās cilts? Katrā ziņā tā sajūta nav no lieliskākajām un prasās sevi paķidāt, tomēr līdz šim neesmu tam darbiņam ķērusies klāt. Kaut kad vajadzēs. Rezultāts varētu būt tīri svētīgs.
Bet jā. Ja šīs muļķības salien iekšās līdz tam, ka gribas sēdēt dušā pat tad, kad siltais ūdens beidzies, un kasīt visu draņķi ārā, dzīve vairs nav skaista (jo, kad skolotāja Ilona izvilka trešdienu ar tekstiņu “Dzīve ir maita. Nu i ko?” un viņai patika, uz mirklīti bija jauki sajusties ne vienai savā attieksmē. Bet tas tik mirklītis. Ļudis pēc savas būtības tāpat ir labiņi jaukiņi). Un te man rodas jautājums- ne tik cienīgs, kā tas ir bijis Hamletam, tomēr beziega naktij tīri derīgs. A kas būtu, ja aizietu un cilvēkiem pavēstītu, ka man galīgi nepatīk tas, kā ir? Nē, ne jau tā, ka pieiet un pasaka “tu man besī” (jo man vēl jādzīvo kādu laiku šajā pilsētā, un jo man vēl vispār tā kā jādzīvo), bet kaut kā mēģina paskiadrot. Lai arī jā, pašai jau arī jāsaprot, ka nedŗikt skaidrot pārāk “kaut kā”, jo, ja tu neesi kurls, visdrīzāk zīmju valodu nesapratīsi. Vai šitas viss “kā pareizi dzīvot?” liekas pareizi tikai man un es varu aiziet pakārties ar to, vai varbūt tomēr nē? Vismaz man pašai ir gadījies, ka sākumā liekas vienkārši “ō, interesants cilvēks”, tad ir “ko viņš tur muld?” stadija, pēc kā nāk apskaidrība, ka tas varbūt tomēr varētu būt krutāks veids, kā saprast pasauli. Nē, es te nejūtos kā baigais mācītājs vai kaut kas tāds (vai prāvests, piemēram- savējie sapratīs). Vienkārši. Es gribu vismaz izlikties laba. Un arī izklaidēties mazdrusciņ. Jo dažādu reakciju vērošana ir lieliska izklaide. Un, ja tā visa laikā izdodas vēl nedaudz paaudzināt sevi un vēl kādu, tas tas iegšt arī noderīgumu. TIkai nedrīkst pārāk aizrauties. Jo, ja reizēm jaunākiem cilvēkiem gadās pateikt “nekad neesi kā es”, tad nevajaga pārspīlēt. Tikai nedaudz. Vieglu mājienu, nevis ar ķieģeli pa galvu. Vai nevis ar Marikas kerzu pa galvu (manējās mamma izmeta, mļin).
Vot. I nekādu jauno gadu nevajag, lai izdomātu stulbas idejas, kuras gribas nosaukt par “apņemšanās” un kuras nekad netiks izpildītas.: D
Labi, es nepārlasīju, ko rakstu. Agrie rīti (lai gan nē, atkaljau precīzāks apzīmējums būtu “ļoti vēls vakars”) nav tas jaukākais laiks, kad domāt un pierkakstīt to visu. Bet nu labi, kādreiz varēs pasieties. Citos piecosčetrudesmittrijās. (:
melānija
