h1

Kafijas, studenta un nemiega saruna par dzīvē būtisku lietu.

janvāris 16, 2015

Kad neesmu rakstījusi gandrīz gadu, uznāca pēkšņā iedvesma negaidīt bio olimpu un uzdrukāt kādu teksta blāķīti tāpat. Pēkšņo iedvesmu radīja kombinācija relatīvs negulējums + kofeīns + vilšanās savā spējā rakstīt eksāmenus + nedaudz filosofiska saruna ar kursa biedreni. Rezultāts ir kaut kas, ko, cerams, saprotamā un lasāmā formā varēs iegūt, aplūkojot sekojošās simbolu kombinācijas.
Akadēmiskais godīgums ir tēma, kuru pieminot drīz atskan frāze “a davai par šito nerunāsim.” Kāpēc? Jo, ja augstākā izglītība mūsu valstī ir šūna, tad akadēmiskā godīguma gēns tajā ir dabūjis mutāciju, kura organismu nenogalina, bet padara pamatīgi vājāku, un nav skaidrs, ar kādām īsti metodēm lai pret to cīnās. Interpretāciju par to, vai organisms ir vienšūnas vai daudzšūnu (un patiesībā mums ir kaudzēm to mutanto šūnu ar tieši augstākās izglītības gēna mutāciju, vai tas ir visām šūnām un izglītības šūnās tas ekspresējas, vai vēlkautkā, neieslīgsim detaļās) lai paliek mūsu rokās, bet divas lietas ir skaidras- mutanto šūnu/šūnas iznīcināt pavisam nedrīkst, kā arī mutāciju iznīcināt būtu ļoti forši, bet procesā nedrīkst tikt traucētas citas šūnu funkcijas.
Vēl ir skaidrs, ka lielai daļai studentu ļoti patīk atzīmes. Vienalga- palikšanai budžetā, stipendijai, kādu iekšējo standartu dēļ vai lai parādītu mammai, bet lielāki skaitlīši ir jaukāki nekā mazāki. Lai dabūtu lielākus skaitlīšus, ir divi varianti- daudz mācīties vai dabūt foršu telefonu un cerēt, ka pasniedzējs nepamanīs, ka esi tajā salicis visas prezentācijas. Ir vēl arī ģēniji no dabas vai no apstākļu sakritībām, bet to ir pietiekami maz, lai netiktu ņemts vērā.
Situācija nav tik traka, ja veidojas pēc riskēšanas principiem, kā tādās ekonomikas spēlēs- ja spēlē godīgi, jāiegulda daudz resursu, lai dabūtu lielu peļņu. Ja ieguldi maz resursu, godīgā ceļā saņemsi maz peļņas, bet var arī riskēt un mēģināt iegūt lielu peļņu, bet nevar zināt, vai nebūs “krīze”- pieķeršana ar visām no tā izrietošajām sekām. Esot arī cilvēki, kuri špiko adrenalīna pēc. Interesants hobijs, bet es par to neko nezinu, tāpēc neizteikšos. Bet lietas kļūst skumjas, ja iztrūkst pieķeršana vai sekas. Jo ir jau tā, ka arī paši studenti negrib nodot citus, jo nodot citus nav forši, bet visi zina, ka visi špiko, un pasniedzējam tas pie pakaļkājas. Cilvēki sāk dzīvot pēc tautā populārā teiciena “nēlol nau verc” labākajām tradīcijām (fui, cik stilistiski nejauks teikums!) un sāk dalīt informāciju tajā, kuru ir/nav jēgas mācīties, var/nevar iemācīties un tamlīdzīgi. Es esmu naiva un ceru, ka nešpikotāju Antiņu (ar ticību labajam un godīgu prātu) ir pietiekami daudz, bet tāpat pietiekami bieži gadās, ka Saulcerīti (budžetu vai stipendiju) dabū vecākie, viltīgie brāļi. Un, ja viltīgi, tad man tik ļoti nesāp sirsniņa- cilvēks ieguldījis darbu špikošanas metodoloģijas izstrādē, špikeru veidošanā, māk no priekšā sēdošā ausīm nolasīt atbildes, zina Morzes kodu- lieliski, nākotnē noderēs, radošums strādā! Bet, kad visiem ir forši telefoni, cilvēki ir apzinīgi, mācās uz 8 vai 9 un piešpiko līdz 10, citādi nedabūs stipendiju (jo citi var nošpikot arī no zināšanām uz 6 līdz 10, tas vairs nav grūti), situācija jau ir skumja. Un vēl skumjāk, ja tu esi viens no tiem, kuriem nav kruta telefona.
Skaists un utopisks scenārijs šobrīd šķiet tas, ko stāstīja Liepiņš JBSeminārā- gandrīz pavisam neatkarīgi no atzīmēm, visiem bija 8 latu stipendija. Smieklīgi un nožēlojami maz, bet visiem, tāpēc varēja neuztraukties par cipariņiem eksāmenos, bet, piemēram, sākt paralēli biologiem studēt fizmatos (jo kredītpunktu sistēma tad nebija tik pieskatīta, un laikam varēj arī studēt divās vietās uzreiz budžetā vai kā tā). Jo kāpēc gan ne? Un mazjēdzīgas lekcijas izmantot, lai apmeklētu muzejus (ko var darīt arī tagad, tas laikam nav mainījies, bet nu nedarām mēs tā). Un saprast bija tas, ar ko pietika, jo tas bija vajadzīgs pašam. Un, ja nebiji pārāk uz atzīmēm kritis, varēja par tām nesatraukties, jo tās tiešām nemainīja neko. Un jo spēt novērtēt, kad ir “es zinu, ka saprotu sev vajadzīgo, man nevajag atzīmi, lai to apliecinātu”, patiesībā mēdz būt tīri noderīga prasme.
Es zinu, ka esmu nepieklājīgi slinka un laborus laikā nodot nespēju (kas tiešām ir briesmīgi, centīšos laboties, bet nesolu rezultātu), bet kontroldarbiem un eksāmeniem gatavojos normāli. Ne vienmēr tik centīgi, cik varētu, bet rēķinos ar to, ieraugot rezultāta ciparu. Neesmu arī gluži bez grēka, tomēr nedaudz gribējās pamētāties ar akmeņiem. Un tad sākas visādas “korelācija nenozīmē cēloņsakarību” par zināmo un nezināmo, pat ja nešpiko.
Viena no interesantajām lietām, ko sanācis pamanīt- tās lietas, kuras tu neiemācies uz eksāmenu, rūgti to nožēlo, paskaties, kam tur bija jābūt, un atceries vēl trīs gadus vismaz. Tas viss, ko esi divos iepriekšējos vakaros sabāzis galvā un sarakstījis uz lapas, lai dabūtu savu atzīmi, aiziet kaut kur kosmosā, bet tās dažas lietas, ko nezināji, paliek. Neesmu pārbaudījusi, cik ļoti tas strādātu, ja nezināmās lietas veidotu pusi materiāla, bet šajā līmenī tas ir interesanti.
Otrs. Ir tik ļoti brīnišķīgi brīži, kad ieraugi mācību materiālā to, ko jau pirms tam esi kaut nedaudz zinājis! Man ir vesela kaudze savu mīļāko tēmiņu un apakštēmu, par kurām jūsminos katru reizi, kad tās parādās mācību vielā, jo var uzzināt kaut ko jaunu un apaudzēt savus zināmo lietu un asociāciju kokus ar jauniem zariem. Tāpēc ir tik brīnišķīgi klaiņot pa internetiem, lasot kaut ko, kas it kā nav prasīts, bet ir interesanti, jo kādreiz tas var noderēt. Vai arī brīži, kad atklājas sakarības, kā trūkstošie posmi evolūcijā, un tu uzzini, ka divi organismi, kurus esi pazinis, patiesībā ir radniecīgi. Vai jauna iela, pa kuru var nonākt no vienas zināmas vietas citā. Tie ir ņurr brīži. Tik skaisti.
Kaut kas līdzīgs, bet ne tik priecīgs, ir mirkļi, kad sastopies ar vienu un to pašu terminu latviskotu dažādos veidos. Biomi vai biomas. Lizocīms vai lizozīms. Čaperoni vai šaperoni. Un (vismaz man) gribas dusmoties un mest pildspalvas pret sienām, ko, starp citu, sen neesmu darījusi, jo manas smadzenes savā mazajā, aprobežotajā pasaulītē jau ielaidušas to pirmo vārdu, un neparko negrib atzīt otra vārda līdztiesību. Bet tā jau ir netēma. Un varbūt citiem tā nav. Bet man ir, un tā besī!
Un trešā lieta- a man tiešām vajag atzīmes? Sapratu, ka, ja gribu dzīvi, stipendija man nespīd tāpat, jo, lai gan varētu kaut kā, slinkuma maiss manī ir pārāk liels, un nav jau tik slikti tāpat. No budžeta izkrist nevar, ja nu vienīgi slinkojot un neizdarot lietas laikā (ko es daru), bet pēc tam neizdarot nekad (ko es sesijas laikā laboju), bet tas nekā nav saistīts ar atzīmēm. Vai ir jēga par tām cepties, pārdzīvot, iet pārrakstīt, ja tā visa ietekme uz manām zināšanām ir apšaubāma? Protams, būtu briesmīgi arī ieslīgt “es visu saprotu, bet man nepaveicās, atzīmes ir tik neobjektīvas”, tajā pašā laikā paliekot kaut kur zemu zem savu spēju līmeņa. Lai gan atzīmes bieži ir neobjektīvas, tās tomēr kalpo par zināšanu mēru. Ja ne salīdzinājumā ar pārējiem, tad vismaz par savu, iekšējo.Un, protams, manam iekšējam perfekcionistam arī nepatīk. Bet varbūt laiks to pārvarēt, aizstājot ar pliku racionalitāti, kura saprot, ka nav jēgas? Nez.
(Ja esi izlasījis līdz šejienei, gan jau tiksi arī līdz beigām. Tu esi baigais malacis, un vari no manis prasīt cepumu- par labu uzklausīšanu, nē, uzlasīšanu, nē, izklausās pēc baložiem parkā. Nu, vienalga. Gan jau nebūs līdzi, bet gan jau kaut ko sarunāsim.)
Kāda ir morāle? Īsti nekādas. Es pasūdzējos un nedaudz nomierināju verbālo caureju, kas ir labi man. Problēma ir, bet man nav ne jausmas, kā to risināt. Lai prom nebūtu jāiet bez jebkādas “dziļākas domas”- ir skaidrs, ka pasaule nebūs skaista un rožaina. Lai par to pārāk nepārdzīvotu, Tev ir visas iespējas sākt vai turpināt pielietot nedaudz nihilistisku attieksmi vai ieslēgt pilnīgu vienaldzību, un pielietot pieejamos resursus, lai vienkārši būtu jautri. Nē, angliski būtu labāk. Have fun!

Advertisements
h1

Prusaki un eglīte skolā

marts 1, 2014

Vakar bija tā laime pārstāvēt fakultāti iekš “Skola 2014”. Tur sanāca arī darīt visādas interesantas lietas (izņemot nosargāt eglīti, piedod, Signe, biologiem nebūs jaunas tradīcijas!), nogurt, paēst kūkas, kuru zilā daļa bija krāsots cukurs, tāpēc negaršīga, pastaigāt apkārt ar prusaku rokās, gandrīz pazaudēt prusaku, mēģināt pastāstīt, kāpēc mūsu fakultāte ir vislabākā un tā.
Pirmā lieta, kas paliks atmiņā- bija ļoti, ļoti jauki, ka visas dabaszinātņu fakultātes dzīvoja draudzīgi savā starpā. Bija jauki spēlēties ar fizmatu lietām (un es dabūju viņu nozīmīti, un būs jānopērk biologu nozīmīte laikam arī), jaukt ķīmiķu Krievijas vai Francijas karogu, un jā. Ģeogrāfi pazaudēja ieža gabaliņu un teica, ka varu paturēt (tas nekas, ka viss tur tāpat bija apkārt nomētāts ar iežu gabaliņiem, tāpat varu izlikties, ka biju īpaša). Un nebija grūti arī uzminēt, kuri ieži reaģēs ar sālsskābi. Tie visi arī bija tie kaļķainie, ne? Un fiziķiem bija plazmas bumba, un Oskars mēģināja izskaidrot, kā viņš saprot tās darbības principu un tā. Un pārbaudīt inerces momenta darbību bija daudz jautrāk sēžot un griežoties, nevis kājās stāvot un ar hantelēm rokās. Un vēl viņiem bija jaukais masas centra putniņš. Katrā ziņā, tur bija māju sajūta starp citām fakultātēm esot. Tas nekas, ka mums blakus bija pedpsihi (kuri nāks uz spēļu vakaru aiznākamnedēļ), bet vismaz varēja izpildīt viņu testu un papildināt savu uzlīmi, dabūjot “es NEbūšu pedagogs”. Un diviem no fizmatiem bija biokreki, kas ir savā ziņā ļoti jauki. Un vēl viņu fizmatuzlīmju-visur-līmēšana ir dikti labā lieta. Žēl, ka mūsu biologu uzlīmes ir lielas un grūti pieejamas, citādi varētu no viniem nošpikot ideju. Nujā.
Vēl pie mums bija pienākusi viena mamma ar meitu, kuras interesējās par to, kādas ir biologu priekšrocības attieībā pret veterināriem. “Mēs pētām.” Un vēl tā mamma teica, ka “mēs pabeigsiem vidusskolu divu gadu laikā, negribas mums tur daudz sēdēt, un tad…” Mana pirmā doma- bet nē, kā var piedalīties olimpiādēs, ja uzreiz vienā gadā mācies 10. un 11. klasē? Un, pat ja var, tiek pazaudēts vesels olimpiāžu gads. Nu nē, lai arī cik daudz iespēju sniegtu “iegūts” papildus gads, olimpiādes ziedot šādu lietu dēļ… Phe, nē. Un, ja mēs pasakām, ka gandrīz visi mācās budžetā, bet tāpat tiek prasīts, cik maksā maksas vietas, tad arī nav jauki. Protams, varbūt tā ir tikai piesardzība, bet vai tiešām būtu vērts likt bērnam pabeigt divas klases vienā gadā, ja pēc tam zināšanu līmenis būtu tāds, ka varētu netikt budžeta vietā izvēlētajā programmā? Tas iskatās pēc tāda “nēlol nau verc” gadījuma.
Vēl izrādās, ka cilvēkiem nepatīk prusaki. Tas ir sasodīti žēli. Toties lielākā daļa no viņiem grib redzēt ērces un odus (un miģeles!) mikroskopā. Bet tāpat, daudziem no viņiem fui tie kukaiņi nepatīk. Tad varēja rādīt augus. Un kurmīša skeletu, kuru brīvajā laikā apsaukāt par krokodilu. Bet daži draudzējas ar prusakiem un pat dod viņiem vārdus. Varbūt, lai nebūtu tik traki, vajag klausīt Turaidas Rozi, kuri dzied- nelaid, māte, bērnus mežā. Jo nav jālaiž arī, bet gan jāved un pašai jāiet līdzi. Tad būs jauki, un bērni nebaidīsies no ērces apskatīšanas mikroskopā. Un varbūt pat nenosauks to par kukaini.
Un gan jau pēc gada es pagadīšos arī Skolā 2015. Jo bija jauki.

h1

Pēc bio olimpa nedrīkst neko nepateikt.

janvāris 26, 2014

(Es nepārlasu lietas pirms publicēšanas. Ja šeit ir kļūdas, kuras noteikti ir, dažas izlabošu uzreiz, bet citas pamanīšu tikai pēc gada. Neņem ļaunā, luc.)
Tas nekas, ka neesmu vairs skolēns- olimpiādes joprojām ir lieta, par kuru ļoti jūsminos. Un būšana otrā pusē tiešām arī ir jūsmināšanās vērta. Gan doma par to, ka vismaz nedaudz varbūt var palīdzēt cilvēkiem kaut kā lieliska iegūšanas procesā, gan arī iespēja parādīt sev un varbūt aŗi citiem, ka viss kārtībā un varu darīt lietas. Jo tas ir svarīgi un kaut kā tā.
Mans organisms vēl nav iemācījies, ka olimpiādes vairs nav iemesls uztraukumam. Iepriekšējā vakarā aizmigt nevarēju ne tikai meistarklases veidošanas un plakātiņu zīmēšnas dēļ, bet arī tāpēc, ka rīt olimpiāde un tas arī nozīmē to, ka nevar normāli aizmigt. Kad to pateicu Agnesei, viņa atbildēja, ka ir daži lieki eksemplāri un varēs pildīt darbu reizē ar skolēniem, tomēr nēē, kamēr viņi rakstīja darbus, bija interesantākas/svarīgākas/vienkārši citas litas, ko darīt. Bet viss tomēr beidzās mierīgi, jauki un kārtīgi, olimpiādes diena arī sākās agri, un reģistrācijā vajadzēja neaizmirst iedot bērniņiem nozīmītes. Un paspēt vēl uzrakstīt angļu valodas vārdiņus pa kaut kuru brīdi, bet tas bija vienmirklīgi.
Patiesībā bija interesanti ievākt viņu telefonus. Ne gluži varas izjūta, bet tā jauki- spēja pateikt “ja nodosiet darbu pēc lika, telefonus atpakaļ nedabūsiet,” vai arī vienkārši iespēja uzzīmēt papīra telefonus, kurus beigās neviens nepaņem un var atdot kursabiedriem vai citiem biologiem. Bija jauki stalkot bērniņus, ar Agiju runāties par to, kā bija mūsu laikā (vai arī viņas laikā un manā laikā), arī stāvēt augšā un justies varenai. Un bija arī jauki, kad pēc testa uzrakstīšanas viena meitene, nododot darbu, vienkārši pateica ka esam foršas. Tagad var cerēt, ka viņa nāks uz biologiem. Jo es pati tā arī būtu varējusi pateikt, tātad viņa biologos iederētos. Un vispār vērot cilvēkus ir jauki. Vai vismaz vērot interesantus cilvēkus ir jauki. Un tur bija interesanti cilvēki, kurus vērot, kaut vai puisītis kurš izskatījās kā no alfas, bet nebija no alfas. Varbūt kādreiz arī būs, kurš to lai zina. Un arī lasīt darbos uzaustošās domiņas ir interesanti. Pēmēram par to, ka audi, kuri vairāk raksturīgi vīriešu organismam, ir spermotozoīdi. Vai arī argumentāciju, kāpēc uzminēt vienu atbildi ir grūtāk nekā divas, lai gan tam nav jāstrādā un nestrādā arī. Starp citu, kāds zina, ko Agnese viņam atbildēja? Vai arī reizēm nevajag pat atbildes, jo uzdevumi ir interesanti. Jo teletūbiju ģenētika. Un vēl var arī lasīt krieviskos terminus. Vai vismaz “tūlīt zilonis”.
Un tad bija tā daļa, kur mela aizgāja pie labotājiem un prasīja, vai kaut ko var/vajag darīt. Dabūju 9. klases pēdējo uzdevumu, kur bērniem bija jācīnās ar mikorizu un Kanādā augošiem kokiem, un ķiploceni. Visintereaantākais labošanas aspekts laikam bija “jebkurš atbilstošs eksperiments”, nu tad nu sazin, kā uzdevuma autors bija to domājis. Tāpēc vajadzēja izgudrot, kā labot, bet galvenais laikam tomēr ir “visiem vienādi”. Tas laikam mēdz arī palīdzēt pret kareivīgi noskaņotām skolotājām nākamajos rītos, kuras prasa, kāpēc viņu skolēniem, kuru darbos eksperimentam nav kontrolgrupas, par to ir 0 punkti, ja viņa ir redzējusi kādu, kuram par tādu pašu aprakstu bija 2. Tad var pateikt, lai viņa parāda to darbu, un tad viņa aiziet un neparāda. Tas ir sasodīti jauki. Un vēl jauki ir tas, ka ir šī lieliskā iespēja dzīvē, kad uzdot jautājumus nāk skolēni, tu viņiem visu mierīgi paskaidro, viņi aiziet, un nekas slikts nav noticis, un viņi varbūt pat kaut ko ir iemācījušies. Piemēram par to, ka sakne nav organisms (un proteīni un cukuri ne tik).
Abinieku sirdis mēdz būt sasodīti sarežģīti radījumi. Toties visuvarenais internets zina, ka trīsviru vārstuļi ir tikai zīdītājiem, bet mēs zinām, ka sirds galotnes novietojums nav būtiska atšķirība, tāpēc par to puspunkti var arī nelikt. Un vēl mēs zinām, ka taustekļi ir tas pats, kas antenas (bet ne ūsiņas). Un ka ar zīmuli rakstītais arī jāskaita, lai gan tīri teorētiski varētu arī nodzēst un pateikt, ka “šeit nekā nebija”. Un tad vadīt punktus arī ir jauki. Un šķirot darbus. Un priecāties par visiem, kuri saprot, ka augsnes sterilizēšana nogalina arī sēnes, ne tikai baktērijas, kuras var būt kaitīgas. Un vēl par siltumnīcām Eiropā, kurām “vajag tieši atveidot Ziemeļamerikas klimatiskos apstākļus”.
Un vēl forši ir atbraukt uz kojām ap pusnakti, bet dežurante nav dusmīga, ka tik vēlu.
Otrā diena ar grupiņu vadāšanu arī bija jauka. Tas dabūja plusiņus ar to, ka varēja vismaz mēģināt vairāk pakomunicēt ar skolēniem un apzināt iespējamos biologus, kuri piepulcēsies mums naķamajos gados. Viņi gan neizskatījās īpaši ķerti uz bioloģiju, bet varbūt tas ir no sērijas “tev patīk bioloģija, tikai tu to vēl nezini”. Kāds teica, ka auksti šeit, bet Agija atbildēja, ka ir jau plānots Torņkalna projekts. Un mūsu mazbērni tur tiešam mācīšoties. Lai gan dekāna twīts pat vieš cerības, ka nav tik traki. Bet varbūt tomēr labāk viņus vilināt ar Kolku, Jauno biologu skolu un to, ka varbūt arī studiju laikā viņiem sanāks ēst par citu studentu naudu, īpaši tad, ja viņi būs aktīvi. Bet ar ēšanu skolēniem vispār tā pašvaki. Neprot novērtēt bezmaksas pārtiku, ehh, pēc dažiem gadiem viņi nožēlos katru reizi, kad nepaēduši tā pavairāk bez maksas. Jo tās bulciņas tiešām bija garšīgas. Bet ar burkānu katram jāpiepiet klāt, lai viņš paņemtu vienu. Nu gan, mūsdienu jaunatne.
Starp citu, esiet uzmanīgi, cilvēki, kuriem piemīt sinestēzija, vāc dvēseles. Tomēr, kamēr viņi to nedara, savu laiku var patērēt arī atbildot uz dažādiem jautājumiem (“TU kaut ko redzi baltu?”) vai arī biedējot skolēnus. Prieks, ka arī šajā mazjēdzīgajā laikā cilvēkiem piemīt lietderīgas prasmes.^^
Ja kas, sargi dvēseli no Aglijas.
Kādam bija ideja, ka grupu nosaukumi tomēr ir tik garlaicīgi, varētu tos nomainīt pret vienradžiem, ponijiem, nindzjām, pirātiem, keksiņim un rokaspulksteņiem. Agnese gan teica, ka šādi skolēni vismaz iemācās dažus grieķu alfabēta burtus (Liepiņš teica, ka varētu likt arī enzīmus, tikai devītajiem būtu tā pagrūtāk), bet es būtu pret šādu sadalījumu tīri praktisku iemeslu dēļ- kā es varētu atzīties kādai no Annām, piemēram, par to, ka esmu bijusi poniju grupā olimpiādē? Nekā, un ta būtu briesmīgi, tāpēc tikai ne poniji un rokaspulksteņi!
Arī otro dienu labot bija jauki, īpaši jaunās sitemātikas dēļ. Augu fizioloģijas 9. klases darbiņus labot gan bija skumjāk, jo šur tur bija jāieliek arī pa vienam punktam (no 25), bet tur laikam neko nevar padarīt. Zooloģija gan bija interesanti. Ja vēlies aplūkot vairāk, iesaku Kristapa Vilka galeriju, bet īsumā- viens putns spēj būt gan melnais dzenis, gan zaļā vārna, gada kukainis ir zilspārnainais kuzņečiks, bet kurmja skelets var lieliski izskatīties pēc krokodila- īpaši tad, ja abas bildes ieliktas vienā un tajā pašā leņķī.
(Starp citu, aut kurā brīdī pa to dienu Tūrs paspēja pateikt, ka viņam patīkot tie bilžainie faktiņi. Tas bija jauki. Laikam būs jāuzlipina kaut kur atpakaļ uz reģistrācijas nedēļu, vismaz cilvēki teica, ka nost varēja arī neņemt.)
Šajā vakarā ar stāvēšanu aiz Agneses muguras, kamēr tika vadīti iekšā 12. klases zooloģijas darbu punkti, arī sākās “Katrīn, es Tevi mīlu” daļa. Es nezinu, cik pieklājīgi un jēdzīgi tas izklausās, bet jums ir draugi, kuri dabūjuši 1. vietu valstī jūsu mīļākajā olimpiādē? Man ir, un jūtos sasodīti lepna par to- no sajūsmas par to, ka viņa nāks tieši uz biologiem (nevis Stradiņiem, nevis fizmatiem, nevis ārzemēm vai vēl kaut ko, kas vispār būtu nebioloģija, ne arī uz Daugavpili) līdz “es jūtos kā vectēvs, kuram nesanāca piepildīt savu sapni, bet mans mazbērns to ir izdarījis” sajūtai. Lai nu kā, tas bija pietiekami labs iemesls, lai kādu brīdi nejūsminātos un nedomātu ne par ko citu, izveidotu Twī fanu klubu un reklamētu viņu visiem kā zoodārza dzīvnieciņu, bet jā. Tas. Ir. Tik. Sasodīti. Lieliski. (lielā atstarpe) Jā.
Ūūūn trešā diena. Tev kādreiz ir bijis tā, ka Tavai meistrklasei, uz kuru pieteikušies 5 cilvēki, iedod pirmo auditoriju, un tad vēl Tu iemācies tur ieslēgt datoram un projektoram elektrību? Man ir. Bija gan interesanti un jocīgi, un nekādi nevarēja saprast, vai tiem bērniem ir interesanti, jo nebija nekādas reakcijas no viņiem, izņemot Agijas jautājumus, bet laikam nebija tik briesmīgi kā likās, stāvot tur priekšā un runājot, un dzirdot briesmīgo klusumu brīžos, kad pati neko nesaku. Bet vismaz tām skolotājām patika. Labi, vismaz vienai no viņām. Un bērni dabūja vampīrapelsīnus. Un es pati dabūju iemeslu spēlēties ar plastilīnu. Jo kāpēc gan ne?
Es zinu, ka šeit nav nekādā nobeiguma ievada, un šis varbūt nav īsti sakarīgs nobeigums, bet VISC šogad izveidojis ļoti skaistas medaļas. Un mēs ar Katrīnu ēdām greipfrūtu, nē, divus, un ēdām diezgan simbioziski, un es viņu turpināju dievināt. Un tad mēs skatījāmies pokemonus. Un tad bija pica, un pica ir jauki, un es jutos pieēdusies tā, ka vairāk pat negribējās ēst, kas ir jocīgi, jo bieži tā negadās. Un zinu, ka šis olimpiādes apraksts bija diezgan maz pārsūcināts ar bioloģiju, bet laikam jau sanāk, ka otrā pusē ir vairāk citu lietu, kuras redzēt, piedzīvot un just. Lai nu kā, šī bija laba pieredze- gan lietu rīkošanā, gan komunikācijas ar cilvēkiem attīstīšanā, gan cilvēku stalošanā, gan “es varu darīt lietas” sev atgādināšanā, gan vienkārši būšanā sajūsmā par to, kas notiek, lai gan ir nogudrinoši un miegaini brīžiem. Bet tā drīkst. Un, VBO 2015, es būšu arī pie tevis, lai arī cik tāla un nereāla tu liktos. (Ja kas, novēlējumu plakāts ir sarullēts un aprakstīs ar daudz “NEIZMEST!”, tā ka šoreiz to varbūt gaida labvēlīgāks liktenis nekā iepriekšējo)

h1

Pirmais ieskats par dzīvi bioloģijas fakultātē pēc divu nedēļu (izmēģinājuma) perioda.

Septembris 14, 2013

Par Kolku visādas lietas jau biju uzrakstījusi, bet, izrādās, ar katru dienu kļūst arvien vairāk un vairāk jauklietu, kuras stāstīt. Un ne tikai jauklietu, bet arī vienkārši tas-man-šķiet-interesanti lietu, jo ne visām interesantajām lietām jābūt briesmīgi jaukām.
Sāksim ar to, ka man joprojām ir mans kaķis- Triptofāns. Tagad gan palicis Rīgā, jo Krāslavā viņam laikam nebūtu īpaši ko darīt, bet gaņau kādreiz aizvizināsies arī līdz šejienei. Man prieks, ka biofaķī daudzi cilvēki viņu pazīst, apjautājas un paglauda. Un arī baltajā naktī bija forši, tikai beigās apnika skaidrot daudziem, ka tas ir kaķītis, nevis suns, tāpēc bija tāds “labi, lai jau paliek tāpat”. Tagad gan vajag uzmanīgi, jo viņam nav vidukļa siksnas, un, ja nu gadās pazust, tad ir cauri (jo ceļu mājup viņš neatradīs). Bet citādi ļoti jauks kaķis- ja viņu atstāj vienu, vienmēr visu pēc sevis sakopj. Vai arī neko nesaplēš, lai gan tam es īsti neticu. Vienu reizi viņu, nabadziņu, biju pa aizmirsusi pēc bio labora, bet Agnese atveda atpakaļ. Viņš izskatījās nobijies, acis bija ļoti lielas, bet tagad atkal viss kārtībā.
Otra jaukā lieta (nē, te nekas nenotiek jaukuma pieauguma/samazināšanās kārtībā, tās lietas vienkārši ir)- informācija un jaunas prasmes. It kā jau lielākā daļa lekcijās stāstītā ir no skolas kursa un jau jābūt zināmam (viņi tikai izlīdzina mūsu zināšanas un tā), reizēm tomēr gadās arī šis tas nedzirdēts, kas padara to visu lietu intereantāku. Un arī zināmajā parādās iekšā jaunie, garšīgie nedzirdētās informācijas gabaliņi. Kā tādi augļu gabaliņi jogurtā vai kečups uz frī kartupeļiem (kuri, starp citu, pēdējā laikā lēnām ielien manā dzīvē kā pārtika, kuru dabūt un izbaudīt, kad sen nekas nav ēsts). Labori arī ir jaukas lietas, īpaši tad, ja ir lieliskā iespēja strādāt vienam (pāros arī der). Citādi grūti man izturēt cilvēku lēnumu. Vai arī, kā teica Harijs, (tas nav citāts, tikai idejas atstāsts) “es esmu pietiekami psih-odinočka, lai nepiekristu ne ar vienu kopā rakstīt zpd.” Izskatās, ka tas attiecas arī uz laboriem. Un vēl man ir interesanti, kā spēšu tikt no esmu-gudrākā-savā-mazajā-skoliņā sajūtas. Tāpēc jājāmācās, lai neliktu sev vilties.
Bet tikai mācīties nedrīkst, jo šeit ir vēl tāda absolūtā jauklieta kā cilvēki. Ne tikai Rīga kā tāda, kur dzīvo visādi ļaudis, kuri sen nav satikti (un tagad ir pamatotas aizdomas, ka sanāks viņus redzēt), bet arī biofaķis ir pilns gan draudzīgu būtņu, gan arī tādu, par kuru klātbūtni priecāties vai jūsmināties, neveidojot tuvākus kontaktus ar viņiem. Man ir jauks kurss (vismaz daļa no viņiem, jo no cilvēkiem nekad neko nevar zināt). Un lieliska iespēja iesaistīties un būt tur, kur jau sen zināju, ka man jānokļūst- BFSP jeb biofaķa sudentu pašpārvaldē. Jau pirms kāda laika zināju, ka “izaugšu liela, studēšu bioloģiju un palīdzēšu rīkot JBS”. Un izrādās, tur ir arī kaudzēm jaukcilvēku, kuri ir interesanti un kuru sarunās ir jauki klausīties. Un gan jau arī darbos būs jauki iesaistīties.
Un vēl man ir visforšākais mentors. Kad bija jāizvēlas, beigās palika divi kandidāti. Un tad ilgi šaubījos, bet tagad saprotu, ka izvēlējos īsto. Un viņai ir jauki bōnuscilvēki (ceru, viņas neapvainosies, ka tā saku), pie kuriem var pielīst ar cepumiem un greipfrūtiem, jo gribas ar viņām arī draudzēties. Nu tā.
Vienīgais, kas padara manu jauko un saulaino dzīvi nedaudz jocīgu- man galīgi negribas mājās. Nu nevelk. Nedaudz žēl mammas, ka viņa grib, lai atgriežos, ilgojas pēc manis un gaida mājās, bet visas šīs emocijas uz mani pašu nemaz neattiecas. Man ir kā kopš bērnības- visu gribu pati. Un gribu prom arī. Kad mamma prasīja, vai esmu noilgojusies pēc mājām, un atbildēju, ka vēl nepaspēju, viņa teica, ka tad jau laikam nenoilgošōs vēlāk arī. Tas bij atāds cerībiņš, ka viņa sapratīs, ka viņas bērns ir diezgan liels, diezgan pats un diezgan prom. Bet mājās ir kaut kāda sajūta, ka esmu sasaistīta. Un pareizi Voldiņš teica- es esot liela jaunkundze, tāpēc jāatradinās no tās “ko teiks mamma” lietas. Mājās laikam nebūšu biežs iedzīvotājs. Un arī kojas nosaukt par mājām pavisam nav grūti.
Heh, izskatās, ka dzīve biomājās ir atdzīvinājusi manu blogotspēju nedaudz. Tāpēc pagaidām viss, līdz nākamajam verbālajam izvidrumam. (:

h1

biolog, biolog, VASARA!

Septembris 4, 2013

Pēc Kolkas var droši teikt- biofaks būs (un savā ziņā jau ir) manas mājas. Jo bioloģija un jo cilvēki. Nopietni, tā ir pirmā reize manā mūžā, kad biju vidē, kurā no kukurūzas kastes taisītu kaķīti cilvēki uztver kā kaut ko foršu, nevis debilu, pie tam vēl viņu glauda un prasa par to, kur viņš palicis. Tas taču ir ideāli, ne? Un Triptofāns (jā, to kaķi sauc manas mīļākās aminoskābes vārdā) ir jauks. Prieks, ka cilvēki saprot, ka manu kaķi nevar nemīlēt.
Tagad lietas ir ļotiļoti. Jo, ja jau vēlējos ieblogot gan par deju svētkiem, gan svētceļojumu, bet no tā nekas nesanāca, tad tagad pienācis brīdis, kad nedrīkst nē. Un šobrīd tā būs ne tikai mēģināšana kādam pastāstīt, bet arī piezmīju blociņš sev, lai neaizmirstu to, kā ir bijis.
Jūs neticēsiet, bet kabinetu tīrīšana un rododendru ravēšana spēj būt ļoti interesantas lietas. Īpaši tad, ja tur ir džungļi stūrī. Vai arī džungļi visur un krūmmellenes. Tad var atrast nogāzušos pīlādzi un uzkāpt uz augšu nedaudz. Un ir interesanti, jo gandrīz visas lietas ir interesantas. (Trīspadsmit ir marcipāns) Un autobusā vajag uzzināt kursabiedru vārdus, tos, kuriem patīk (un nepatīk, viņi tos ienīst!) kaķīši un kuri grib jāt ar dinozauru vai laizīt halucinogēnās vardes. Un vēl tagad vismaz autobusa aizmugure zina, kas ir Marko Polo un ka Dambo ir zilonis.
Tad bija Kolka. Labā ziņa tur bija tāda, ka bomžāzijā divstāvu gultas ir daudz ērtākas nekā kojās. Un nav arī katastrofiski netīru, kādreiz bijušu gaišzilu paklāju. Toties ir jūras ūdens, kurā ir daudz vairāk petrolejas, nekā tējā. Un vēl tur ir trokšņaini vecie ģeogrāfi, pie kuriem sēdēt un klausīties, ko viņi, runā, ir interesanti. Pilnīgi bezēdzīgi, bet kāda starpība, ja interesanti? Un man ļotiļoti patīk vienkārši sēdēt un klausīties, un vērot cilvēkus. Nu, pārsvarā tos, kuri ir vecāki un (it kā vajadzētu būt) gudrāki, un arī savā ziņā interesantāki. Jo jā, ir forši arī ar kursabiedriem (vismaz daļu), bet man vienmēr bijusi arī tieksme meklēt un vērot vecākus cilvēkus. Tāpēc, lai jau ir.
Spēlēt spēles un darīt lietas ir jauki, bet kļūst vēl jaukāk, ja par to var dabūt alu (vai citas labas lietas no sponsoriem). Neviens nerunā par jaukām un mierīgām lietām kā etīdes veidošana, izmantojot teikumu, kurā nav neviena lietvārda (un kas patiesībā nemaz nav teikums), tas ir labi tāpat. Interesantāk ir nēsāt citus apkārt, ēst sīpolus un barankas, uzdzerot jūras ūdeni. Īpaši tad, ja jāapēd divas un jādabū sasodīti dīvaina sajūta vēderā. Bet kāda stapība? Uzēd visam citronu pa virsu un dzīvo laimīgi tālāk! (“Tagad var saprast, kurš ir pirmkursnieks, no viņiem visiem nes pēc sīpoliem.”) Jo alus. Un jo pēc tam vakarā ir nakts trase, kurā jādara visādas lietas un notiekti jādzied pa ceļam. Pat mūsu vadātājs priecājās, ka tika dziedošajā grupā. (Es eju tur, kur sāaaule aust!) Un pēc tam vajag rakt, jo rakt biologiem ir svarīgi, un stiept kokus apkārt, un dejot pie totēma. Tāpēc lietas jādara godīgi- ja kaut kas ir, tad spēlē pēc noteikumiem, dari lietas no visas sirds un nebaidies, ka kāds kaut ko varētu teikt vai padomāt sliktu. Jo nepadomās jau arī, tie taču ir biologi, pie viņiem drīkst fandrīz visu, ja vien tas nav kādam kaitējošs. Mūsu mājasmājas. Tāpēc nav jauki tās visas “dariet hūs, ēdiet sīpolus, nesiet kokus, dejoties un dziediet, es te pastāvēšu maliņā.” No vienas puses- tas nav obligāti. No otras- man jau šķiet, ka bija jārēķinās ar to, ka tādas lietas notiks. Un, galu galā, ja tu neko nedarīsi, neko nevarēs arī dabūt (it īpaši cieņu no apkārtējiem, un alu arī ne).
Aristotelis arī bija jauks. Lai gan pirms tā dušā sapratu, ka ir dabūti daži zilumi, tas pat likās jauki. Un tad vainadziņpīšana fakultātē, un tad iešana izrādīties kopā ar visām citām fakultātēm. Kamēr ģeogrāfi bļāva, ka ir labākie, varēja vien manīt, ka patiesībā ir iedomīgākie. Un ķīmiķi blakus- kolba, kolba, spirts spirts… Viņi taču neko nesaprot, tur ir jābūt “Kolka, Kolka, spirts, spirts”! Bet mēs arī dziedājām. Un mums bija plikie baltie eži mežā, un zizlis dekānam (tam, kurš nav alkāns), uz kuru ar skaudību skatījās pat Rīgās mēr(i)s. Un, nonākot līdz Brīvības piemineklim, biologi laiž pa kreisi. Mēs laikam vienmēr esam spējuši būt īpaši. Saņemt studentu apliecības kopā ar interesantiem jautājumiem arī ir jauki. (Īpašs paldies Juim par jautājumu un Rūdolfam par atbildi sakarā ar pasaules topless dienas savienošanu ar Aristoteļa svētkiem. ^_^ Tur jau pat nav, ko piebilst, jo nu… Kamōn, krūtis!) Es, piemēram, saņēmu arī aicinājumu pievienoties sektai, kur vajag dzert un tad dejot kailiem. Būs jāapdomā. Sounds exciting.
Starp citu, Triptofāns ir twitterī: @kolkas_kakis
Un vispār, lai arī cik noguris melānijs būtu, arī Aristoteļa ballē bija forši. Sākumā gan sanāca satikt “ēu, ko es šeit daru?” sajūtu un dažus jaukus, sen neredzētus cilvķus, kā arī pazaudēt kursabiedreni, bet pēc tam bija jauki. Sanāca dabūt īstu “vecākie par mums rūpējas” sajūtu, jo viņi bija tik jauki un vienkārši neļāva stāvēt malā kā nogurušam ruksītim (īpašs paldies Annai un Kārlim, jo viņi ir forši un savāca mani pie sevis gandrīzvai). Un vēl tur varēja sajust, ka biologi tik un tā var būt kopā arī starp visiem pārējiem. Citādi bija nedaudz vientuļi, mēģinot atrast zaļkeklotos cilvēkus vai pazīstamas sejas visā tajā pūlī. Jo biofaks ir mūsu mājas. Un mēs esam viena ģimene, tāpēc spēlējam pēc vieniem noteikumiem un visi kopā.

Ko lai saka beigās? Tikai vienu lietu- IR! Jūs esat sasodīti forša tauta, biologi, un biofaks ir lieliska vieta, kur būt mājām. Un zinu, ka tas viss neatspoguļo ne simto daļu no sajūtām un visa, kas noticis, bet es īpaši nemāku vārdus. Ja netici, vari droši nākt un skatīties. Biofaks ir mājasmājas, un mēs esam ģimene. Viss. Punkts.
p.s. Elza eica, ka biofakā visi ir jocīgi. Un viņai var ticēt, vismaz viņa izskatās pēc (uz)ticama cilvēka. Un tas ir tik sasodīti jauki, ka ģimenē ir nevis melnā avs, bet vesels bars krāsainu. ^^

h1

virsraksts.

augusts 21, 2013

Es reizēm gribu šeit kaut ko ierakstīt, bet saprotu, ka man nav, ko teikt. Kad domāju, ka man būtu sakāmais, saprotu, ka nezinu, kā lai to pasaka. Bet es jopojām ceru, ka kādu dienu šeit ko jēdzīgu ierakstīšu.

(Dzīve ir sasodīti interesanta.)

h1

Kārtējās bezjēdzīgās pārdomas

jūnijs 28, 2013

Kad biju kādā trešajā klasē, vienai klasesbiedrenei dzimšanas dienas kartiņā ierakstīju novēlējumu:”Un lai tu mācītos uz devītniekiem!” Klasesbiedri to pamanīja un sāka teikt, ka es jau tā daru tikai tāpēc, ka man būtu skaudība, ja viņa mācītos par mani labāk. Gan jau toreiz to noliedzu, tomēr taisnība vien ir. Gandrīz visus 12 gadus esmu bijusi labākā skolniece klasē, reizēm arī no labākajām skolā, tāpēc- diezgan likumsakarīgi- esmu pie tā pieradusi. Šodien, atceroties to gadījumu, sāku meklēt sev attaisnojumus. “Kas viņai būtu noticis, ja viņa nemācītos uz 10? Nekas, jo viņa nekad nebija un nav tā mācījusies. Un kas man būtu noticis, ja kāds klasē pēkšņi sāktu mācīties labāk nekā es, pie tam cilvēks, kuram nekad nav bijušas tās spīdošākās atzīmes? It kā jau nekas, tomēr tā nedrīkst. Es neizturētu, būtu pārliecināta, ka tā nav godīgi un vispār.” Tātad sanāk, ka citiem cilvēkiem būt starp labākajiem nav vajadzība. Tā ir tikai vēlme, kaprīze, uz kuras sasniegšanu tiekties. Vai arī kaut kas, kas ir vienaldzīgs. Nē, es jau arī neesmu īpaša, man tā nav vajadzība, bet brīžiem tik un tā liekas, ka es nespētu dzīvot atsevišķās vidēs vai situācijās, neesot labākā. tas vienkārši neder. Es varu būt nesmuka, nesportiska un tūļīga, bet man jābūt gudrākajai*.
Kā ir dzīvot tad, kad tev nav vēlmes būt augšgalā? Es to zinu, noteikti, tikai esmu aizmirsusi pamanīt. Kamēr vajag līst, rāpties, meklēt apkārtceļus un neuzticēties nevienam (par to gandrīzvai varētu pamuldēt atsevišķi), mēģinot pārvarēt visu to milzīgo slinkumu, tikmēr negribas daudz ko citu. Bet labi. Kamēr viss ir interesanti, tokmēr drīkst. Drīkst dzīvot ar vēlmi, vajadzību un pārliecību par to, ka būt vienam no labākajiem ir sasodīti svarīgi. Un tad vēl vecmamma dažreiz pasaka:”Lai dzīvē kaut kur tiktu, vajag mācīties, ļoti stipri mācīties, bērniņ,” un tad ir jāmācās, kā gan vēl?
___________________________
* Nēnu, es esmu iemācījusies aplauzties. Pēc tam arī samierināties. Bet tas neko nemaina, joprojām būt augšpusē ir ļooti svarīgi. Reizēm vienkārši jāmāk neņemt galvā, bet visu laiku tā nedrīkst, citādi liekas, ka kaut kas galīgi nav kārtībā.
p.s. Atvainojos, dārgie draugi, par to, ka šeit nebija galvenās domas, bet grafomānijas uzplūdi dara savu. Pāl-dies!

%d bloggers like this: